dont stop, keep going

Šodien jau paspēja mani nolamāt, cik esmu palaidusies...bet kad tad, ja ne tgd ? Vasaras ir pārak īsas, skolas laiks arī skrien vēja spārniem un pēc 2iem gadiem jau tā lielā dzīve, kur lielā mērā pats atbildēsi par visu ko esi vai neesi izdarījis. Tik ātri. Kādreiz, kad bijām mazi - kaut tā skola ātrāk beigtos, bet tgd tik skaitam tos dažus gadus, cik ir atlikuši vēl darīt visādas muļķības, čakarēt skolotajus, ālēties un vēl mazliet pamocīt savus mīļos vecakus. Pēc tam jau pašiem sava lielā dzīve..izklaides jau tikai turpinās un visa tā lielā atļautība un atbildība ar 18/19/20. Un laiks skrien tik ātri. Bet tai pašā laikā to saprotot, mēs tāpat neko lietas labā nedaram. Un tikai pēc tam nožēlo - kāpēc to nevarēja saprast un galvenais - IZDARĪT ātrāk?! Patiesībā sākot no matemātikām daļēji dēļ tā nogruzijos, jo saprotu, jā vairs tās centības mācīties un uzmanīgi kko klausīties, tai vietā smejoties un izklaidējoties. :D Un man tas galīgi nepatīk un kaitina, kad viņiem ir taisnība, un viņi to visu atkārto, un es nevaru saņemties, jo esmu pārak spītīga un slinka, un ja vēl sāku censties kko darīt lietas labā, un tāpat nesanāk, es padodos, un palieku pie tā - nepatīk, nedarīšu un vairs nemēgināšu. (Nu tā kā mazs bērns, čist. :D )  Un atkal pie vainas manas kaprīzes, kad izdarīt varu ātri, brīžīem pavirši, bet es to izdaru līdz galam. Pieķerties kkam ilgtermiņā un koncentrēties uz to sanāk tik sasodīti reti...ka beigās ir tas pats mega lielais darbs tikai  vienas dienas laikā, kam wsp tika domāts piem mēn. laika. Nepacietīga, nenormali.! Un netikai skolā, arī citur -  viss kas patīk ar laiku noplok, jo paradās kādi sīkumi, kas visu to jauko, feino sabeidz un atbaida. Neciešu, ka tieši tas, var nomākt tās pavisam foršās lietas un sajūtas. eh..sodien pēc 12 uznāca kautkads nenormalais besis, kurš mani joprojam nav licis mierā. Tik stulbi apzināties, ka tu to mierīgi vari izdarīt, bet nē, ir jauzrodas misteram Slinkumam, kas to visu izjauc. Un pēc tam tik rodas nepatika un riebums pret to visu, un beigās tik dēļ tā tu vairs neko nedarīsi, jo domāsi - kāda tam visam jēga? Un tas ir pavisam bēdīgi, ja var nonakt pie tāda secinājuma, tikai dēļ tā, ka necenšās, padodās, un palaiž vējā visas tas iespējas, ko var izdarīt kaut vai to vienu lietu. Pārāk esmu pieradusi pie tā, ka viss nāk ātri un viegli.