meģinajums nr.3

Visu nedēļu pamatīgi nomocoties un stresojot par to kas brauks, ar ko brauks, cik ilgi, un cik daudz maksās, beidzot arī iztaisijamies un pārsteidzosi daudz salasijāmies - 30 jauniešino ciema un sa, bez kādiem skolotojām, kas varētu krist uz nerviem mums, un mēs viņiem, braucām uz Žagaru. Slēpot, snovot, lēkāt, krist un atkal piecelties. :D Eh..varu teikt, ka tūlīt, tūlīt būšu iemācījusies pa īstam braukt ar snovu. yeah! :D Paldies, Elīnai, kas deva lielāku saprašanu kas un kā. :D Kritu gandrīz katrā nobraucienā. Kā nekā 3ā rezie wsp uz kkā tāda. 2as reizes sanāca briesmīgi sāpīgas - tieši uz astes kaula. Tā, ka tgd, pēc 3im dienām , vēl jorpojām sāp, un nekāds Fastumgels nelīdz. ;/ Bet kur nu bez sāpēm kko iegūsi un iemācīsies. Pie pacēlāja joprojam pastiepju rociņas, lai mani pievelk mazliet tuvāk. Bet pamazām jau kkā izdodas tik pašai normāli klāt. Pa tramplīniem mo6 pārējiem pievienošos, nākam vai aiznākamreiz. Kad mugurai viss būs čikiniekā, un normāli turēšos kājās. :D 5h uz kalna pavadījuši, busu uz kādu laicinu pazaudējusi, un 2us dēļus no mainījusi, ar alinņu solīšanu nodarbojušies, ap 12 bijām mājās. :D