Ar tādiem vārdiem pagāja mana pirmā spēle, tiesājot puišiem spēles volejbolā skolā. :D
Jo bija viens tāds puisīts, kurš sevi dēvēja par kkāda ievērības cienīga trenera dēlu, un nevarēja pieļaut tādu domu, ka viņs nezina jaunos noteikumus. :) Konkrēti šajā gadijumā - drīkst uzkāpt uz viduslīnijas zem tīkla, tik tālu cik visa pēda nav pārkāpusi līniju. Tā nu viņi ņēmās pa to tīklu 1, 2 un 3o reizi, līdz uz mani, kā galvenu tiesnesi, sāka bļaut. Es neko, sēžu un svilpju talāk, kā parasti neko īsti nopietni neuztverot, kur nu vēl no viņiem. :D Pēc spēles Aina jau teica, lai beidzu visu laiku smaidīt un flirtēt ar viņiem. :D Ok, 2ajai spēlei pieslēdzos jau tā nopietnāk, un sāku arī svilpt tās bumbas, kas ķērās pa tīklu. Piesējās man tāpat ik pa laikam, bet nu tik briesmīgi kā pirmajā spēlē, kad pati vēl tā īsti nebiju pamodusies, nebija. ;D
Kā jau kuro gadu, nepārsteidz arī tas, ka mūsu 12.klases čaļi uz apkārtējo fona joprojām izsklatās kā mazi puisīši. :D Nez, vai nu citus cītīgak baro un viņiem asinīs ir būt tādiem mazliet būdīgākiem, nekā mūsejiem - puslīdz gariem bet smalciņiem. Cik esmu ievērojusi, jau kadus gadus 4us tā ir. Kā arī tas, kas ļoti reti mainās - mūsējie majās uzvar.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru